Aiz pēkšņi uzradušā asfalta atklājās pilsētiņa Bolajira (Bolayir).
Starp citu, pa zemesceļu no iepriekšējās daļas mēs turklāt visu laiku braucām augšup – arvien augstāk un augstāk, es jau nodomāju, ka drīz nokļūsim debesīs. Tāpēc, kad tikām līdz pilsētai, dažu minūšu laikā nolaidāmies par kādiem simts metriem. Attiecīgi, ja ceļš nelīkumotu, es būtu varējis pārspēt savu iepriekšējo zvērīgo rekordu – 67 km/h. Neatceros, vai rakstīju, bet tieši tik daudz es izspiedu vienā no iepriekšējiem nobraucieniem dienu iepriekš. Izjūtas – neaizmirstamas. Tas droši vien bija pārgalvīgi un ekstrēmi, bet bija tā vērts. Galu galā – kāpēc gan vispār kaut kur braukt, ja neizklaidēties uz pilnu klapi?
Līdz manim, starp citu, nonāca baumas, ka dažs labs no dalībniekiem par braucienu atsaucas nedaudz negatīvi sakāvnieciskās noskaņās. Tātad, steidzu paziņot: es šādu noskaņojumu nedalu. Vienmēr vajag meklēt labo: kaut vai to, ka tu min pedāļus, nevis sēdi betona kastē pie šaitana kastes.
No pilsētas mēs izbraucām uz tās pašas normālās šosejas, ko jau pieminēju. Ja kādam vajadzīgas norādes, tad jums jums gūglmeps. Šaušalīgs dubļu ceļš – pa labi no Gelibolu, normāla šoseja – pa kreisi. Tomēr, ja vairākas dienas pirms tam nav lijis un jūs nekur nesteidzaties – var braukt arī pa zemesceļu. Man nez kāpēc šķiet, ka skati tur ir labāki. Droši vien tāpēc, ka tas ved pa pauguriem, bet šoseja ielejā.
Nedaudz pabraukuši pa maģistrāli, mēs nogriezāmies uz benzīntanku pēc Sergeja uzstājības, kurš joprojām meklēja viesnīcu. Ūdens trūkums un divas nakšņošanas krūmos bija paveikušas savu melno darbu. Neskatoties uz to, ka viņa vēlme gāzt vairāk par visiem nekur nebija pazudusi, parādījās arī slāpes pēc komforta. Viesnīcu mēs neatradām, toties es uzzināju, kas ir kerhers – tā pie mums sauc ierīci automašīnu tīrīšanai ar gaisu zem spiediena, pateicoties tirdzniecības markas nosaukumam. Igors Ščukins velosipēdu tīrīt nesāka. Viņam vispār ir mīļākais teiciens “pārgājienā katrs zāles stiebriņš – vitamīns”. Cilvēks tuvs dabai, ko tur daudz piebilst. Par dubļiem viņš teica: “Paši atkritīs”. Principā tā arī notika, lai arī ne uzreiz. Es tomēr notīrīju riteni un zābakus. Benzīntankā, starp citu, bija speciāls cilvēks, kurš pircējiem bez maksas mazgāja mašīnas. Kā jau teicu, cilvēku Turcijā ir daudz – katrs kaut kur jāiebāž, citādi būs slikti.
Mēs devāmies tālāk, taču bez visādiem garu rūdošiem šķēršļiem nekādi neiztikt. Pirmkārt, sāka tuvoties saulrietam, un pārnakšņot, kā parasti, nebija kur. Laika kopumā vēl bija, bet te mūs uzglūnēja cits prikols – paskatieties uz foto augstāk un jums uzreiz kļūs skaidrāki turpmākie spriedelējumi.
Jāsaka, ka mēs parasti braucām pa to pašu atdalīto ceļmalu, ko jūs novērojat fotogrāfijā – tajās vietās, kur tā bija. Dažreiz tā ir pusjoslas biezumā un var vispār nesatraukties par mašīnām. Šeit tā ir šaura, bet arī būtu ciešama, ja ne dīvainie padziļinājumi-bedres, kas brīnišķīgo asfaltu pārvērta par kaut ko līdzīgu zemesceļam. Teoriju mums bija vairākas.
1. Ka tur pārgājuši tanki vai traktori. Tika ātri atmesta, jo padziļinājumi nav visā šosejas garumā, bet periodiski. Lidojoši tanki, kā zināms, pagaidām nav izgudroti.
2. Ka tas speciāli izdarīts labākai saķerei lietus laikā vai gadījumiem, kad transports nejauši nobrauc uz ceļmalu. Neslikta teorija, bet nākamā ir zinātniskāka un mazāk mitoloģiska. Toties par labu šai runā tas fakts, ka bedres ir tikai virsotnēs un nobraucienos – uz līdzenas šosejas it kā nav.
3. Māris, kā rūdīts celtnieks, izdarīja secinājumu, ka tas varētu būt speciāls asfalta virskārtas griezējs. To pielieto nelīdzenumu novēršanai, kas nez kādu iemeslu dēļ radušies ieklāšanas laikā vai vēlāk. Pie mums arī to izmanto. Teorija ar visu laba, neskaitot to, ka pārāk rupji nogriezts - nevajadzētu būt tādām pamatīgām bedrēm, īpaši ņemot vērā, ka celtniecības nozare Turcijā ir ļoti attīstīta – viņi puspasaulē kaut ko būvē, tajā skaitā arī Krievijā.
Visapkārt satumsa, un mūsu izredzes uz pieklājīgu naktsmītni arvien saruka. Un te notika brīnums – milzīga norāde ar uzrakstu camping. Nevarētu teikt, ka tas bija pirmais mūsu satiktais. Bet patrāpījās nu ļoti laikā, turklāt vēl tur, kur mēs to īsti nemaz negaidījām ieraudzīt. Ne karte, ne benzīntankā satikto turku izjautāšana mums uz to nenorādīja.
Kempings ar nosaukumu Koru Motel (koru ir “birzs”) mums izmaksāja 10 eiro par telti. Igors Ščukins teica, ka tas ir vidēji, Eiropā dažreiz mēdz būt daudz vairāk.
“Birzs Moteli” stūrēja skarba, pusmūža matrona brillēs un ar cigareti. Līdz tam smēķējošus turkus, vēl jo vairāk sievietes, biju redzējis maz. Runāja tante ar mani un Igoru kaut kā angliski, tajā pašā laikā sēdēja pie kompja un neganti klabināja iekšā ekseļa tabulā izdevumus un ieņēmumus. Ap viņu grozījās divi draudzīgi veči un jauna, nesmuka meitene, kura angliski ne vārda nesaprata. Atsevišķs numurs, nevis telts, starp citu, būtu maksājis 25 eiro. Par saviem 10 mēs ieguvām iespēju iet uz vannasistabu un tualeti speciālā numurā, kas mums bija atvērts tikai šiem mērķiem. Pēc mana lūguma mums atstiepa arī pagarinātāju ar dievišķo enerģiju aifonam. Pagarinātājs bija parasts, nevis mitrumizturīgs – riskanti no viņu puses, ņemot vērā, ka debesīs mākoņi ar katru stundu arvien vairāk sabiezēja.
Koku, starp citu, pēc dažām pārdomām un aplūkošanas es definēju kā vīģeskoku. Igors Ščukins dod priekšroku vārdam “inžīrs”.
Mēs, kā skarbie bisikletu tūristi, mazliet izkarinājām kokā savas mantas, lai gan no rīta 20 metru attālumā atklājās veļas striķi. Kokam, par laimi, bija pilnīgi vienalga, tāpat kā kempinga īpašniekiem, kuri mūs ne ar ko netraucēja. Vienīgi noinformēja, cikos tieši uzsildīs boilera ūdeni dušai.
Vēlā vakarā, slēpdamies no aukstuma, iegāju pie saimniekiem “restorānā” (tajā pašā istabā, kur viņi sēdēja pie kompja), un palūdzu tēju. Pie reizes garāmejot pamanīju turku “Zvaigžņu fabriku”. Par laimi, teksti nav saprotami, citādi es to neizturētu. Nedaudz pasēdējis, gāju gulēt – naudu par tēju no manis nepaņēma, ielēja dāvanā.